Iestādes var vērsties pie personām ar pieprasījumu sniegt informāciju dažādos procesa veidos un dažādās procesuālajās formās. Informācijas pieprasīšana ir iespējama kriminālprocesa, administratīvā procesa un administratīvo pārkāpumu lietas ietvaros. Tomēr tiesiskais regulējums personas tiesībām atteikties sniegt pieprasīto informāciju skaidri ir noregulēts vienīgi kriminālprocesa ietvaros. Diemžēl pārējo procesu ietvaros regulējuma neesamība ir jācenšas novērst tiesām ar judikatūras un tiesu prakses palīdzību.
Šajā ziņā pozitīvi vērtējams Senāta 2025. gada 27. oktobrī lietā SKA-324/2025 pieņemtais lēmums, kurā sniegtas būtiskas atziņas par iestādes tiesībām pieprasīt informāciju no privātpersonas, un privātpersonas tiesībām šādu pieprasījumu apstrīdēt. Tomēr pirms pievērsties konkrētajam spriedumam, aplūkosim tiesisko situāciju ar personas tiesībām klusēt dažādos procesu veidos.
Vai privātpersonai vienmēr ir pienākums sniegt informāciju iestādei?
Administratīvajā procesā iestādes tiesības iegūt informāciju un personas pienākums to sniegt vispārīgi izriet no Administratīvā procesa likuma 59. un 60. panta. Savukārt nodokļu jomā likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.2 pants paredz nodokļu administrācijas tiesības pieprasīt informāciju no nodokļu maksātāja. Turklāt likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta trešā daļa noteic, ka gadījumā, ja nodokļu maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem, tad Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir tiesīgs pieprasīt iesniegt papildu deklarāciju.
Lielākoties normatīvajos aktos administratīvajā procesā tiek norādītas iestādes tiesības pieprasīt informāciju no personām. Tomēr normatīvie akti tieši nenosaka, vai un kādos gadījumos privātpersonai ir tiesības nesniegt pieprasīto informāciju (tiesības klusēt), kā arī kārtību, kādā šāds informācijas pieprasījums var tikt apstrīdēts.
Kriminālprocesā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 60.2 panta pirmās daļas 8. punktam personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt. Tomēr ir būtiski saprast, vai šādas tiesības var būt arī privātpersonai administratīvajā procesā un administratīvā pārkāpuma lietās, proti, vai privātpersonai vienmēr ir pienākums sniegt atbildi uz iestādes informācijas pieprasījumiem. Tāpat arī ir būtisks jautājums par šādu iestāžu pieprasījumu pārsūdzēšanas iespējām.
Kādos gadījumos privātpersonai ir tiesības nesniegt informāciju iestādei?
Par informācijas nesniegšanu administratīvajā procesā var tikt piemērots arī administratīvais sods. Proti, Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3. pants paredz administratīvo atbildību par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei. Protams, Administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros personai būs tiesības apstrīdēt piemēroto sodu. Tomēr šāds process nenodrošina pienācīgu tiesisko kārtību, jo tas nozīmē, ka personai vispirms ir jātiek sodītai, lai varētu apstrīdēt soda piemērošanu. Proti, ir jāpastāv iespējai apstrīdēt informācijas pieprasījuma pamatotību vai tā apjomu jau sākotnēji, t.i. pirms soda piemērošanas.
Secīgi nākamais būtiskais ir jautājums par personas tiesībām neliecināt pret sevi administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros. Administratīvā pārkāpuma lietvedību regulē Administratīvās atbildības likums, kurš 2020. gada 01. jūlijā aizstāja Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Attiecībā uz Administratīvās atbildības likumu, būtiski, ka tas nerisina vairākus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa trūkumus, bet tā vietā rada vēl jaunus trūkumus. Attiecībā uz tiesībām neliecināt pret sevi (tiesībām klusēt) ir jānorāda, ka Administratīvās atbildības likumā tāpat kā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav atrunāts jautājums par pie atbildības saucamās personas tiesībām klusēt. Administratīvās atbildības likuma 41. panta pirmās daļas 3. punkts paredz pie administratīvās atbildības saucamās personas “tiesības” sniegt “paskaidrojumus”. Minētais varētu vedināt domāt, ka administratīvā pārkāpuma lietā, pie atbildības saucamajai personai ir “tiesības”, bet nevis “pienākums” sniegt paskaidrojumus. Turklāt, kas vēl būtiski, Administratīvās atbildības likums arī neparedz amatpersonas pienākumu informēt pie atbildības saucamo personu par tiesībām atteikties no “paskaidrojumu” sniegšanas.
Tomēr Administratīvās atbildības likuma 29. pants paredz nevainīguma prezumpciju administratīvo pārkāpumu lietās. Kā norāda Dr.iur. A. Berezins: “…tiesības neliecināt pret sevi ir viens no būtiskākajiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem. Nevainīguma prezumpcija nozīmē, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību un jebkuras šaubas par personas vainu tulkojamas par labu aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai (in dubio pro reo).”[1] Tātad arī administratīvā pārkāpuma lietās ir jāatzīst, ka pie atbildības saucamo personu nevar spiest sniegt paskaidrojumus, jo pierādīšanas pienākums ir iestādes pusē, un pie administratīvās atbildības saucamajai personai no vienas puses nav jāpierāda savs nevainīgums, un no otras puses ir tiesības sevi neapsūdzēt.
Vēl pirms Administratīvās atbildības likuma pieņemšanas, administratīvā pārkāpuma lietās arī tiesu praksē tika atzītas personas tiesības klusēt. Piemēram, 2017. gada 15. decembra Jelgavas tiesas spriedumā lietā nr. 1A15002517 ir norādīts uz personas tiesībām “nesniegt paskaidrojumus pret sevi”. Savukārt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014. gada 9.jūnija spriedumā lietā Nr. A420684211 ir norādīts: “Valsts vides dienesta pārstāvis nav tiesīgs pieprasīt, lai paskaidrojumi tiktu sniegti obligātā kārtā, jo tiesības nesniegt paskaidrojumus ir LAPK [Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa] 260.pantā noteikto, pie administratīvās atbildības sauktās personas, tiesību sastāvdaļa.”, kā arī “Nav noliedzamas arī pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesības sniegt paskaidrojumus citā dienā, pēc administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas, taču kā pamatoti ir norādījusi pirmās instances tiesa, šāda rīcība mazina šo paskaidrojumu ticamību.” Līdz ar to varētu pieļaut, ka tiesības klusēt administratīvā pārkāpuma lietā tiesu praksē tiktu atzītas joprojām.
Apstāklis, ka normatīvie akti neparedz skaidru regulējumu personas tiesībām klusēt administratīvajā procesā un administratīvo pārkāpumu lietās, var novest pie būtiska personas tiesību aizskāruma. Šāds personas tiesību aizskārums var izpausties, piemēram: 1) iestādei nepamatoti pieprasot informāciju, kas vispār nav nepieciešama iestādes lēmuma pieņemšanai; 2) iestādei pieprasot pārmērīgu informāciju, ja lēmuma pieņemšanai būtu pieticis tikai ar atsevišķu daļu no pieprasītās informācijas; 3) pieprasīto informāciju vēlāk nododot izmeklēšanas iestādēm, izmantošanai kriminālprocesā pret privātpersonu, kura sniegusi šo informāciju. Risks saistībā ar administratīvajā procesā pieprasītas informācijas izmantošanu vēlāk uzsāktā kriminālprocesā ir īpaši būtisks attiecībā uz VID pieprasījumiem.
Ņemot vērā minēto, saņemot informācijas pieprasījumu administratīvajā procesā, ir būtiski ņemt vērā, ka var rasties situācija, kad pēc sākotnēji uzsāktās administratīvās lietas vēlāk tiek ierosināta arī krimināllieta. Šādā gadījumā personas “labprātīgi” sniegtā informācija administratīvajā procesā var tikt izmantota kā pierādījumi vēlāk uzsāktā kriminālprocesā. Tas nozīmē, ka šādā gadījumā veidojas risks personai sevi faktiski nostādīt situācijā, kurā tai administratīvā procesa ietvaros ir jāsniedz informācija iestādei, bet vēlāk šī informācija var tikt izmantota pret to pašu personu kriminālprocesā.
Kad iestādes informācijas pieprasījums ir pārsūdzams?
Zināmu skaidrību šajā jautājumā ir viesis Senāta Administratīvo lietu departaments 2006. gada 19. maija lēmumā lietā SKA-201/2006, kur tika atzīts, ka VID pieprasījums iesniegt papildu deklarāciju nav administratīvais akts, bet gan starplēmums procesa gaitā, kura mērķis ir pārbaudīt deklarācijas ticamību un pareizību un nodrošināt personas uzklausīšanas principa ievērošanu. Proti, iestāde dod personai iespēju pirms galīgā administratīvā akta pieņemšanas sniegt papildu informāciju. Šādā gadījumā informācijas sniegšana ir personas tiesības, nevis pienākums, un pieprasījums pats par sevi atsevišķi nav pārsūdzams.
Lietā SKA-201/2006 Senāts arī atzina, ka VID nepareizi interpretējis likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta trešo daļu, uzskatot, ka vārds “pieprasa” nozīmē obligātu pienākumu iesniegt deklarāciju. Ja šāds pieprasījums tiktu uzskatīts par obligātu, tas faktiski paplašinātu personas pienākumus un būtu kvalificējams kā administratīvais akts, kas būtu pārsūdzams tiesā.
No minētā izriet, ka VID pieprasījums iesniegt papildu deklarāciju ir tikai procesa starplēmums, kas dod personai iespēju sniegt papildu informāciju, nerada obligātu pienākumu sniegt informāciju, un tādējādi pats par sevi nav pārsūdzams.
Vienlaikus, ja par šādu informācijas pieprasījumu ir paredzētas nelabvēlīgas sekas (administratīvais sods), tad šāda pieprasījuma izpilde jau ir atzīstama par personas pienākumu, un attiecīgi tas ir kvalificējams kā administratīvais akts, kuru var atsevišķi pārsūdzēt.
Līdz ar to Senāta Administratīvo lietu departaments ar lietu SKA-201/2006 ir nodibinājis kārtību, ka gadījumā, ja par iestādes pieprasītās informācijas nesniegšanu tiek piedraudēts ar administratīvo atbildību, tad šāds iestādes pieprasījums ir pārsūdzams atsevišķi kā administratīvais akts.
Līdzīgi arī Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 9. aprīļa lēmumā lietā SKA-148/2014 Senāts atzina, ka informācijas pieprasījums pats par sevi nerada pieteicējam tiesiskas sekas. Proti, Senāta ieskatā, privātpersonai ir tiesības neatbildēt uz šādu pieprasījumu, t.i. nesadarboties ar VID. Nesadarbošanās gadījumā pastāv vienīgi risks, ka nodoklis tiks noteikts, balstoties tikai uz iestādes rīcībā esošo informāciju, neņemot vērā nodokļu maksātāja viedokli. Tādēļ nodokļa maksātājam pašam jāizvērtē, vai nesniegtā informācija, kuras iesniegšanu likums tieši neprasa, varētu ietekmēt nodokļa saistību noteikšanu viņam labvēlīgā vai nelabvēlīgā veidā.
Arī jau minētajā, nesenajā lietā SKA-324/2025 tika risināta situācija, kurā VID atkārtoti pieprasīja pieteicējai sniegt detalizētu informāciju par vairāku konkrētu personu nodarbināšanu pieteicējas vai tās darījumu partneru saimnieciskās darbības veikšanas vietās, kā arī informāciju un dokumentus par darījumu partneriem, pasūtījumiem, ražotnēm un darbu izpildes termiņiem. Vienlaikus VID brīdināja, ka informācijas nesniegšanas gadījumā var tikt uzsākts administratīvā pārkāpuma process, kā arī piemērotas citas nelabvēlīgas sekas, tostarp saimnieciskās darbības apturēšana un izslēgšana no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra.
Šajā lietā Nr. 680039424, SKA-324/2025 Senāta Administratīvo lietu departaments pieņēma 2025. gada 27. oktobra lēmumu, kurā konstatēja, ka VID savu informācijas pieprasījumu uzskatīja kā obligātu, un pastāvēja reāls sankciju piemērošanas risks gadījumā, ja atbilde uz VID informācijas pieprasījumu netiktu sniegta. Šādos apstākļos Senāts konstatēja, ka informācijas pieprasījums nav uzskatāms tikai par personas uzklausīšanu, bet gan par administratīvo aktu, ar kuru personai uzlikts juridisks pienākums sniegt informāciju. Līdz ar to šādu pieprasījumu var pārsūdzēt tiesā kā administratīvo aktu.
Kā saprast, vai iestādes informācijas pieprasījums ir obligāta rakstura un kādas ir tā pārsūdzības iespējas?
No judikatūras atziņām izriet, ka izšķirošais kritērijs, lai noteiktu informācijas pieprasījuma juridisko raksturu, ir nelabvēlīgu seku esamība. Ja informācijas pieprasījums kalpo tikai personas uzklausīšanas nodrošināšanai un par tā neizpildi nav paredzētas nelabvēlīgas sekas, tas ir procesa starplēmums, kas, pirmkārt, nav patstāvīgi pārsūdzams un, otrkārt, dod personai tiesības, nevis pienākumu sniegt informāciju. Savukārt, ja iestāde (konkrētajā gadījumā VID) norāda uz konkrētām nelabvēlīgām sekām informācijas nesniegšanas gadījumā, tad informācijas pieprasījums kļūst par administratīvo aktu, jo tas personai rada tiesiskas sekas un tādējādi ir patstāvīgi pārsūdzams tiesā.
Lietā SKA-324/2025 Senāts arī pirmo reizi izvirzīja vairākus kritērijus, pēc kuriem ir vērtējams, vai informācijas pieprasījums ir bijis tiesisks:
1) tiesai nav padziļināti jāizvērtē pieprasītās informācijas nepieciešamība iespējamā administratīvajā procesā;
2) tiesai jāvērtē, vai nav noticis konkrētu tiesību normu pārkāpums, kas var izpausties kā:
a. iestādes kompetences pārkāpums,
b. personas datu apstrādes pārkāpums
c. u.c.
3) tiesai jāvērtē, vai nav konstatējamas vispārīgas patvaļas pazīmes;
4) tiesai jāvērtē, vai informācijas pieprasījums ir samērīgs (tostarp, vai šāds pieprasījums, kas veikts laikā pirms administratīvā procesa uzsākšanas, nav tik apjomīgs un apgrūtinošs, ka būtībā atbilst likumā regulētam nodokļu kontroles vai audita procesam).
Noslēgumā ir pamats nonākt pie šādiem secinājumiem attiecībā uz personas tiesībām sniegt vai atteikties sniegt informāciju iestādei:
1. Administratīvā pārkāpuma lietas un kriminālprocesa ietvaros personai, pret kuru notiek process, ir tiesības klusēt, t.i. nesniegt liecības, paskaidrojumus vai citu informāciju, ko pieprasa procesa veicējs (amatpersona).
2. Administratīvā procesa ietvaros, ja informācija tiek pieprasīta vienīgi tādēļ, lai uzklausītu personu, tad šai personai ir tiesības šo informāciju nesniegt.
3. Administratīvā procesa ietvaros, ja informācija tiek pieprasīta, piedraudot ar administratīvo atbildību par informācijas nesniegšanu, tad šāda informācijas pieprasījuma tiesiskumu var pārsūdzēt tiesā kā patstāvīgu administratīvo aktu.
[1] Berezins A. Kriminālprocesuālā pamattiesība klusēt: saturs un problemātika. Jurista Vārds. 2017. gada 19. decembris; Nr. 52 (1006)
Pieejams: https://m.juristavards.lv/zurnals/271910-kriminalprocesuala-pamattiesiba-kluset-saturs-un-problematika/ [aplūkots: 20.04.2026.]
