Prasījuma cedēšana (cesija), jeb prasījuma tiesību nodošana citai personai, Latvijā ir izplatīta prakse. Kreditors noslēdz līgumu ar trešo personu un nodod savas prasījuma tiesības, neprasot parādnieka piekrišanu. Tas rada jautājumu – kāda ir cesijas paziņošanas kārtība un vai parādnieks var palikt neinformēts?
Vai cesijas paziņošana parādniekam ir obligāta?
Civillikuma 1801. pants nosaka, ka cesijas līgumu starp prasījuma tiesību atdevēju jeb sākotnējo kreditoru (cedentu) un to trešo personu, kam prasījuma tiesību nodod (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Tomēr jāuzsver, ka būtu ieteicams darījuma pusēm par cedēšanu vienoties rakstiski. Vēlāk tas atvieglotu cesijas fakta pierādīšanu, kā arī iesaistītajām pusēm būtu skaidri pieejami vienošanās noteikumi.
Parādnieka piekrišana nav nepieciešama un cesija ir spēkā, ja parādnieks par to nav ticis informēts. Tas ir tamdēļ, ka vispārīgā norma pieprasa, lai parādnieka statuss nemainītos. Taču Civillikuma 1807. pants uzsver, ka parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties. Attiecīgi, aplūkojot normatīvo regulējumu, var secināt, ka parādnieka iesaiste cesijas izveidē nav nepieciešama.
Pienācīga paziņojuma nozīme
Tomēr normatīvais regulējums raisa domas par to, cik nozīmīgi ir pienācīgā kārtā sniegt paziņojumu par notikušo cesiju parādniekam, uz ko ir norādījis arī Augstākās tiesas tiesnesis Erlens Kalniņš savā rakstā "Paziņošanas par notikušo cesiju juridiskā nozīme" žurnālā "Jurista Vārds". Tā kā tas nav stingri likumā atrunāts, tad izdarīts paziņojums par cesiju nevar tik klasificēts kā priekšnoteikums cesijas spēkā esamībai. Paziņojuma nozīmi var saskatīt divos citos aspektos. Pirmkārt, paziņojums novērš situāciju, kad cedents joprojām izskatās prasību tiesīgs un varētu nepamatoti pieprasīt parādu no parādnieka. Otrkārt, informējot parādnieku par cesiju, viņš kļūst ļaunticīgs. Ļaunticīgs šajā brīdī nozīme to, ka parādnieks, zinot par prasījuma tiesību nodošanu citai personai, vairs nevar uzskatīt, ka maksājuma veikšana cedentam būs godprātīga un spēkā esoša.
VID metodiskajā materiālā par uzņēmuma ienākuma nodokļa piemērošanu cesijas darījumos vienā no piemēriem ir aprakstīta sekojoša situācija:
SIA “KK” ir parādā SIA “A”, kas ir informējusi SIA “KK” par noslēgto cesijas līgumu un parāda cedēšanu sabiedrībai SIA “X”. Lai gan SIA “KK” no SIA “A” bija iegādājusies pakalpojumus, kas nepieciešami tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai, un nebija par tiem laikus norēķinājusies, SIA “KK” veic attiecīgo maksājumu tās jaunajam kreditoram SIA “X”. Aprēķinot UIN, SIA “KK” neveidojas ar UIN apliekams objekts, jo cesijas līguma rezultātā ir mainījies tikai kreditors, tātad SIA “KK” maksājumu attiecina uz saimnieciskās darbības izdevumiem, kuriem nepiemēro UIN.
Attiecīgi šajā situācijā, ja SIA “KK” nebūtu tikts informēts par cesijas līgumu, pastāvētu risks, ka SIA “A” šķistu prasību tiesīgs un varētu to izmantot ļaunprātīgi, nepamatoti saņemot parāda atmaksu no SIA “KK”. Turklāt SIA “KK” būtu pakļauts dubultās maksāšanas riskam. Tādējādi paziņojuma sniegšana, lai arī nav likuma priekšnoteikums, ir būtiska, lai novērstu dubultas maksāšanas risku un nodrošinātu darījuma caurspīdīgumu.
Kāda būtu vēlamā paziņošanas kārtība?
Kā noprotams, skaidri definēta paziņošanas kārtība parādniekam nav, jo nav pat nepieciešams, lai parādnieks būtu cesijas līguma puse. Vienīgi, kā izņēmumu var minēt situāciju, kad iepriekšējais kreditors un debitors ir pamata līgumā atrunājuši, ka jebkādai cesijai ir nepieciešama otras puses piekrišana. Un tad attiecīgi, sniedzot savu piekrišanu cesijai, debitors varētu jau sagaidīt un būt informēts, ka prasījuma tiesības pret to tiek cedēta.
Civillikuma 1793. pants norāda, ka cesija var notikt uz līguma, likuma vai tiesas sprieduma pamata. Attiecīgi, pie dažādiem cesijas pamatiem arī būtu dažādi paziņošanas veidi.
Līguma ietvaros tas varētu būt, piemēram, kreditora valdes locekļa vai citas pārstāvēttiesīgas personas parakstīts paziņojums par cesiju parādniekam, kas nosūtīts ar paziņojumu par saņemšanu un saņemšana ir apliecināta.
Uz likuma pamata notiekoša cesija var rasties, piemēram, galvojuma līguma ietvaros. Proti, brīdī, kad galvinieks parādnieka vietā ir samaksājis kreditoram parādu, galvinieks iegūst tāda paša apmēra kreditora prasījuma tiesību pret parādnieku. Tā pat tas strādā arī apdrošināšanas atlīdzības gadījumos, kad pēc negadījuma apdrošinātājs pārņem prasījuma tiesības pret zaudējumu radītāju. Šādā situācijā apdrošinātājs sniegtu parādniekam formālu rakstisku paziņojumu pēc prasījuma tiesību pārejas.
Protams, ir arī iespējamas situācijas, kad parādnieks iebilstu pret cesijas saistību, argumentējot, ka cesijas paziņojumu un līgumu nav saņēmis, līdz ar to nav iepazinies ar tā noteikumiem. Taču tiesību nezināšana neatbrīvo no atbildības un, kā jau iepriekš rakstā tika secināts, likums neparedz pienākumu informēt parādnieku. No praktiskās puse, korektākais brīdis paziņojumam par cesiju ir pirms tās stāšanās spēkā, lai nevarētu tikt negodprātīgi ierobežotas parādnieka tiesības.
Attiecīgi, ja tiek veikts paziņojums, parādnieks var skaidri apzināties sekojošās tiesiskās sekas pirms paziņojuma saņemšanas un pēc tā.
Divu kreditoru situācija un riski
Pirms tiek pieminēti parādnieku saistoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi, Civillikuma 1804. pants min svarīgu niansi. Agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu, ja vien cesionārs nav saņēmis maksājumu no parādnieka, vai nav cēlis pret to prasību vai arī nav pienācīgā kārtā tam paziņojis. Attiecīgi, līdz paziņošanai var uzskatīt, ka parādniekam ir divi kreditori un ir iespējams izvēlēties, kuram maksāt, un jebkurš no kreditoriem var celt prasību pret parādnieku. Paziņojuma par cesiju galvenais mērķis ir aizsargāt godprātīgu parādnieku. Ja parādnieks nav informēts par prasījuma tiesību nodošanu, viņš var pamatoti uzskatīt, ka joprojām jāmaksā iepriekšējam kreditoram. Taču, tiklīdz parādnieks saņem paziņojumu par cesiju, viņš uzzina, ka prasījuma tiesības pieder citai personai, un vairs nevar uzskatīt, ka samaksa iepriekšējam kreditoram būs pareiza. Tādējādi paziņojums par cesiju novērš situāciju, kurā parādnieks nejauši samaksā nepareizajai personai, un pasargā viņu no iespējamām negatīvām sekām. Šajā pantā noteiktās sekas var būt izšķirošs strīdu gadījumā, ko arī ir uzsvēris Senāts 2016. gada 9. marta spriedumā lietā Nr. SKC – 38/2016.
Tiesiskās sekas pirms paziņojuma
Pirms pienācīgas paziņojuma veikšanas ar cesijas spēkā stāšanās brīdi parādnieks nezaudē tiesību dot saistības izpildījumu par labu cedentam vai jebkādā citā atļautā veidā atbrīvoties no atbilstošās saistības. Brīdī, kad parāds ir atmaksāts cedentam, prasījums izbeidzas un labticīgais parādnieks atbrīvojas no saistībām, pat ja maksājums ir veikts nepareizajam kreditoram. Šādā situācijā parāda samaksu arī var veikt trešā persona saskaņā ar Civillikuma 1815. pantu. Otra iespēja ir, ka parādnieks un cedents noslēdz izlīgumu – cedents atsakās no prasījuma pret parādnieku, bet tā vietā iegūst citu prasījumu, proti, citu tiesību vai labumu no parādnieka. Šāds izlīgums var būt noslēgts gan ārpus tiesas kārtībā, gan arī ar mērķi izbeigt tiesvedību. Svarīgi uzsvērt, ka, ja parādnieks faktiski ir zinājis par cesiju, piemēram, no citiem avotiem, iepriekšminētās tiesības vairs nav izmantojamas.
Analoģijas veicināšanai situāciju var salīdzināt ar dzīvokļa īri un tā īpašnieka maiņu. Jaunais īpašnieks ir kļuvis par izīrētāju brīdī, kad parakstīts pirkuma līgums. Taču, ja īrnieks par to nav informēts un turpina maksāt īri vecajam īpašniekam, viņš nevar tikt uzskatīts par parādnieku. Vecais īpašnieks šajā gadījumā darbojas kā “pagaidu aizstājējs”,
kam ir pienākums saņemto naudu vēlāk nodot jaunajam īpašniekam, bet īrnieks ir aizsargāts pret prasību maksāt vēlreiz.
Tiesiskās sekas pēc paziņojuma
Paziņojuma saņemšanas brīdi parādnieks tiek informēts, ka prasījums pieder citai personai un viņš kļūst ļaunticīgs attiecībā pret agrāko kreditoru. Tas nozīmē, ka parādnieks vairs nevar tiesiski atbrīvoties no saistības, maksājot cedentam vai slēdzot ar viņu izlīgumu, un cesionārs saglabās savas iegūtās prasījuma tiesības pret parādnieku, pat ja šāds maksājums tiks izpildīts vai izlīgums tiks noslēgts.
Ja parādnieks, paļaujoties uz saņemto paziņojumu, veic maksājumu cesionāram, viņš tiek aizsargāts arī tad, ja vēlāk tiktu konstatēts, ka cesija esot bijusi spēkā neesoša. Šādos gadījumos parādnieks tiek atbrīvots no saistības, jo likums aizsargā viņa labticīgu paļaušanos uz paziņojumu.
Lai parādnieks būtu drošs, ka nav notikusi krāpšana un veiksmīgi aizstāvētu savas intereses, parādniekam ir tiesības pieprasīt cesionāram sniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka parādsaistības ir cedētas. Šādā brīdī, atbilstoši Civillikuma 1806. pantam, cedents ir atbildīgs par to, ka cesionāram ir nodots viss, kas noder par prasījuma pierādījumu. Ja jaunais kreditors saprātīgā laikā nav iesniedzis parādniekam pierādījumus par cesiju, parādnieks ir tiesīgs atteikties veikt prasījuma izpildi cesionāram.
Lai gan parādniekam nav jāuzskata jebkurš paziņojums par cesiju par ticamu, tomēr saņemot jebkāda veida paziņojumu, parādniekam vairs nav tiesiska pamata maksāt agrākajam kreditoram.
Tas ir īpaši nozīmīgi parādniekam gadījumos, kad jaunais kreditors sāk izvirzīt tādas prasības, par kurām ar iepriekšējo kreditoru nebija panākta vienošanās. Piemēram, ja jaunais kreditors pieprasa lielākus nokavējuma procentus nekā bija noteikts līgumā. Cesionārs iegūst tikai tās tiesības, kādas bija cedentam, un nevar prasīt vairāk vai citus nosacījumus, kas nav paredzēti sākotnējā saistībā. Turpretī, var rasties arī situācija, kad cesionārs nav pretimnākošs un ir mazāk pielaidīgs nekā cedents, tādējādi nekavējas izmantot visus līdzekļus, lai piedzītu parādu. Lai gan šādā gadījumā parādnieka situācija faktiski kļūst nelabvēlīgāka, to nevar uzskatīt par parādnieka stāvokļa pasliktināšanu cesijas kontekstā.
Cesionāra tiesības veikt paziņojumu
Visbiežāk būtu sagaidāms, ka cedents paziņo parādniekam par prasījuma cedēšanu, taču ne vienmēr cedents ir ieinteresēts vai var pat apzināti to nedarīt, lai saņemtu parāda maksājumu no labticīga parādnieka. Tādēļ Civillikuma 1804. pants piešķir atsevišķas tiesības to veikt cesionāram.
Lai tas būtu efektīvs, tam ir jāatbilst vairākām prasībām. Pirmkārt, tas jāadresē parādniekam vai viņa likumiskajam pārstāvim, vēlams rakstiskā veidā. Otrkārt, paziņojumā ir jābūt skaidrai norādei uz konkrēto prasījumu un tā cedēšanas faktu. Treškārt, paziņojumam jābūt izdarītam tā, lai parādniekam būtu iespējams ar to iepazīties, proti, tas nedrīkst būt simbolisks. Kā norādīts Komerclikuma 12. panta 4. punktā, ja parādnieks ir komersants un paziņojums ir nonācis juridiskajā adresē, kas ir norādīta komercreģistrā, viņš nevar atsaukties uz to, ka viņa pārstāvis vai pilnvarotais darbinieks nav faktiski iepazinies ar paziņojuma saturu. Izņemot nepārvaramas varas gadījumos, par kuriem nevar uzskatīt, piemēram, trūkumus uzņēmuma darba organizācijā.
Strīda gadījumā cesionāram ir pienākums pierādīt, ka paziņojums ir veikts pienācīgā kārtā un ka parādniekam bija iespēja iepazīties ar ziņojuma saturu.
Kopsavilkums
Cesijas paziņošanas kārtība Latvijā nav stingri reglamentēta, tomēr tās praktiskā nozīme ir būtiska. Lai gan Civillikums neparedz obligātu parādnieka informēšanu, paziņojuma sniegšana novērš dubultas maksāšanas risku, ļaunticības problēmas un strīdus par prasījuma izpildi.
Tiesu prakse apliecina, ka paziņojuma trūkums var radīt sarežģījumus gan cedentam, gan cesionāram, īpaši attiecībā uz prasījuma leģitimāciju. Ieteicams paziņojumu veikt rakstiski, ar pierādāmu saņemšanu, norādot konkrēto prasījumu un cesijas faktu. Tas nodrošina darījuma caurspīdīgumu, aizsargā parādnieku un stiprina cesionāra tiesisko pozīciju. Lai gan normatīvais regulējums ir elastīgs, labas prakses ievērošana ir kritiska, lai izvairītos no strīdiem un nodrošinātu efektīvu prasījuma realizāciju.
Raksta autori: Uģis Ludiņš, Zvērināts advokāts; Agnese Jākobsone, Jaunākā juriste, KPMG Law Latvijā
Raksts pārpublicēts no interneta žurnāla iTiesibas.lv.