Mūžam aktuāls ir jautājums par tiesiskajām attiecībām starp kapitālsabiedrību un tās valdes locekli. Šoreiz analizēsim, kādas sekas var iestāties gadījumā, ja valdes loceklim netiek noteikta atlīdzība.
Senāts 2023. gada 28. aprīlī spriedumā lietā SKA-234/2023 vērtēja, vai kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš faktiski nesaņem ienākumus, ir tiesīgs saņemt īslaicīgus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, piemēram, slimības pabalstu.
Lietas būtība
Valdes loceklis vērsies Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA) ar lūgumu piešķirt slimības pabalstu par konkrētu darbnespējas periodu. Ar VSAA lēmumu nolemts atteikt slimības pabalsta piešķiršanu, jo valdes loceklis nav pakļauts slimības apdrošināšanai.
Kā darba ņēmējs viņš ilgstoši bija pakļauts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, bet no 2019. gada decembra tā darba ņēmēja statuss reģistrēts kā kapitālsabiedrības valdes loceklis. No sprieduma izriet, ka valdes loceklis savus pienākumus kapitālsabiedrībā veicis bez atlīdzības un viņa precizētais statuss reģistrēts atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (likums par VSA) 1. panta 2. punkta m) apakšpunktam. Minētais nozīmē, ka atbilstoši likuma par VSA 6. panta 2.3daļai persona kopš 2019.gada decembra bijusi pakļauta pensiju, veselības un invaliditātes apdrošināšanai, bet ne slimības apdrošināšanai.
Valdes loceklis atteikumu pārsūdzējis tiesā. Iesniedzot kasācijas sūdzību Senātam, arīdzan izteikts lūgums vērsties Satversmes tiesā par likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta 1. daļas un 4. panta 1. daļas, kas regulē vispārējos slimības pabalsta piešķiršanas principus, kopsakarā ar likuma par VSA 1. panta 2. punkta m) apakšpunkta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam.
Vai norma ir pretrunā Satversmei?
Lietā izskatīts strīds par to, kādiem priekšnoteikumiem jāpastāv, lai personai būtu tiesības uz slimības pabalstu. Lietā nav strīda par to, ka valdes loceklis pienākumus kapitālsabiedrībā veicis bez atlīdzības vai ka tas pieder attiecīgajai personu grupai – valdes loceklis atbilstoši likuma par VSA 1. panta 2. punkta m) apakšpunktam.
Senāts nav saskatījis pamatu šī lūguma apmierināšanai un ir secinājis, ka apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī (2020. gada 17. martā) valdes loceklis nebija sociāli apdrošināts slimībai, tādēļ slimības pabalsts tam nepienākas. Šāds secinājums pamatots ar likuma par VSA 6. panta 2.3daļu. Atbilstoši tai kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš atbilst darba ņēmēja statusam saskaņā ar likuma par VSA 1. panta 2. punkta m) apakšpunkta nosacījumiem, ir pakļauts tikai pensiju apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai un invaliditātes apdrošināšanai.
Pildīt valdes locekļa pienākumus bez atlīdzības, tādējādi nesaņemot ienākumus un neesot sociāli apdrošinātam slimības gadījumam, ir personas izvēle, nevis tiesību normās noteikts šķērslis
Kasācijas sūdzībā norādīts, ka nav taisnīgi, ka iepriekš saistībā ar valdes locekļa ienākumiem ir veikts ievērojams valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) apmērs, bet, iestājoties darbnespējai, tam netiek piešķirts slimības pabalsts.
Senāts norādījis, ka Satversmes 109. pantā paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Tomēr tas, ka valdes loceklim netiek piešķirts tieši slimības pabalsts, neliecina, ka tiesību normas liedz viņam tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Atbilstoši likuma par VSA 6. panta 1. daļai darba ņēmēji, par kuriem VSAOI jāveic vispārējā režīmā, ir sociāli apdrošināmi atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Līdz ar to šādas personas ir sociāli apdrošinātas arī citiem riskiem, tostarp bezdarbam un slimībai.
Minētais nozīmē, ka gadījumos, kad persona zaudē darba ņēmēja statusu, par kuru sociālās apdrošināšanas iemaksas jāveic vispārējā režīmā, viena no iespējām ir pretendēt uz bezdarbnieka statusu. Ja persona izvēlas nevis izmantot šādu iespēju, bet gan ieņemt amatu, par kuru atlīdzība netiek maksāta, nav loģiska pamata uzskatīt, ka persona nonākusi situācijā, kad tai būtu nepieciešams sociālais nodrošinājums. Pildīt kapitālsabiedrības valdes locekļa pienākumus bez atlīdzības, tādējādi nesaņemot ienākumus un neesot sociāli apdrošinātam slimības gadījumam, ir personas izvēle, nevis tiesību normās noteikts šķērslis Satversmes 109. pantā garantētajam sociālajam nodrošinājumam.
Šajā kontekstā vērts atzīmēt, ka valdes loceklis ir apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ja viņa atlīdzība ir faktiski noteikta un no tās tiek maksātas VSAOI.
Vai jāparedz atlīdzība?
Vērtējot situācijas, kad valdes loceklis nav uzskatāms par sociāli apdrošinātu pilnībā, bieži rodas jautājumi par to, vai valdes loceklim atlīdzība jāmaksā obligāti, kādā apmērā tas jādara un kādu līgumu ar viņu slēgt.
Normatīvajā regulējumā nav noteikts, vai valdes loceklim par amata pienākumu pildīšanu nosakāma atlīdzība. Komerclikuma (KL) 221. panta 8. daļa un 308. pants, kas attiecināmi uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrībām, nosaka, ka valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, ko nosaka sabiebrības dalībnieks vai padome. KL tādējādi nenosaka pienākumu šādu atlīdzību izmaksāt, kā arī nenosaka tās apmēru.
Kā atzīts tiesu praksē – Senāta 2022. gada 3. oktobra spriedumā lietā SKC-48/2022 – valdes loceklim savi pienākumi nav jāveic bez maksas, jo saskaņā ar KL 221. panta 8. daļas pirmo teikumu viņam ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Tomēr, ņemot vērā KL 221. panta 8. daļas otrā teikuma gramatisko formulējumu, atlīdzības apmēra noteikšana ir dalībnieku (padomes) kompetencē.
Kādu līgumu slēgt?
Jautājums, kāda veida līgums par valdes locekļa pienākumu pildīšanu slēdzams ar kapitālsabiedrības valdes locekli, nav skaidri regulēts normatīvajā līmenī. Arī paša līguma slēgšana nav noteikts kā kapitālsabiedrības pienākums. Kapitālsabiedrību valdes locekļu juridisko attiecību reglamentēšanas kārtība tādējādi tiek atstāta pašu kapitālsabiedrību ziņā. Bieži vien komersanta darbības nozares vai industrijas risku diversifikācijas prasības uzdod kapitālsabiedrībai par pienākumu skaidri noteikt valdes atbildības kompetences, un vienīgais veids, kā vislabāk izpildīt šo prasību, ir noslēgt rakstveida līgumu ar valdes locekli.
Jautājums, kāda veida līgums par valdes locekļa pienākumu pildīšanu slēdzams ar kapitālsabiedrības valdes locekli, nav skaidri regulēts normatīvajā līmenī
Saskaņā ar Civillikuma (CL) 1511. pantu līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, izmaiņām vai izbeigšanu. Jāatzīmē, ka līgums ir tiesiska attiecība, kas noslēdzama ne tikai rakstveidā, bet arī mutiskā formā vai ar konkludentām darbībām.
Praksē kapitālsabiedrības (gan akciju sabiedrības, gan sabiedrības ar ierobežotu atbildību) ar saviem valdes locekļiem slēdz:
Padziļināti analizējot valdes kā kapitālsabiedrības izpildinstitūcijas un valdes locekļa kā kapitālsabiedrības pārstāvja amata tiesisko dabu, secināms, ka valdes loceklis attiecībās ar kapitālsabiedrību neatrodas klasiskajās “darbinieks – darba devējs” pakļautības attiecībās. Normatīvajā līmenī, tiesību doktrīnā un judikatūrā ir skaidri nostiprināts viedoklis, ka valdes loceklis nav darbinieks. Valdes locekļa amats ir uzticības amats, kā arī atbilstoši CL 2313. pantam valdes loceklis ir sabiedrības likumiskais pārstāvis, kuram pilnvarojumu vienpusēji var atsaukt padome vai dalībnieki. Kapitālsabiedrības valdes loceklis īsteno juridiskas personas gribas veidošanu (atbilstoši padomes / dalībnieku sapulces lēmumiem un likuma vispārējiem noteikumiem) un šādas gribas īstenošanu.
Valdes loceklis kapitālsabiedrībā savus pienākumus tādējādi visbiežāk veic uz pilnvarojuma līguma pamata. Līdz ar to jebkurš viņam piešķirtais uzdevums sabiedrības interešu pārstāvības īstenošanai vērtējams atbilstoši KL un citām tiesību normām, kas regulē tiesiskās attiecības starp pilnvarotāju un pilnvarnieku.
Mūsuprāt, labākais veids, kā līdzsvarot kapitālsabiedrības dalībnieku un valdes locekļu tiesiskās intereses un attiecības, ir slēgt pilnvarojuma līgumu ar valdes locekli, skaidri norādot ne tikai tā atalgojuma modeli un apmēru (atbilstoši kapitālsabiedrības finansiālām iespējām), bet arī vienojoties par pienākumu apmēru, izpildes vietu, laiku un apjomu, atbildību, kompensācijām, tajā skaitā par attaisnoto prombūtni un atpūtas laiku.
Šajā dokumentā apkopotā informācija ir vispārīga un nav paredzēta kādas konkrētas fiziskas vai juridiskas personas situācijas apskatam. Lai arī mūsu mērķis ir sniegt precīzu un savlaicīgu informāciju, nav iespējams garantēt, ka informācijas saņemšanas brīdī tā vēl arvien būs precīza vai ka tā būs precīza nākotnē. Nevienam savā rīcībā nevajadzētu paļauties uz šo informāciju bez atbilstošas profesionālas konsultācijas, rūpīgi izpētot konkrēto situāciju.
