PVN pārmaksas atteikuma gadījumā tiesa vērtē tikai VID lēmumā minēto pamatojumu

Augstākās tiesas Senāts 2023. gada 9. oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-171/2023 atzina, ka, izskatot lietu par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) pārmaksas atmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu, tiesai būtu jāaprobežojas ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā norādīto pamatojumu.

Ar šo spriedumu Senāts apstiprināja, ka, izskatot lietu par PVN pārmaksas atmaksas liegšanu, tiesai būtu jākoncentrējas tikai uz Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā norādīto pamatojumu. Tādējādi tiesai nebūtu no jauna jāizskata attiecīgā lieta un nebūtu jāmeklē citi pamatojumi PVN pārmaksas atmaksas liegšanai.

Tāpat Senāts ir norādījis, ka gadījumā, ja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā minētais pamatojums neapstiprinās, tiesai būtu jāatceļ Valsts ieņēmumu dienesta lēmums un jāuzliek pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam apstiprināt pārmaksu.

Minētajā lietā Senāts vērtēja, vai Valsts ieņēmumu dienesta lēmums par PVN pārmaksas atmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu ir uzskatāms par atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu vai par nelabvēlīgu aktu.

Šis jautājums ir būtisks, jo, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi (proti, tiesai būtu jāveic pilna pārbaude, neatkarīgi no tā, ar kādiem apstākļiem iestāde pamatojusi savu atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu).

Savukārt, nelabvēlīga administratīva akta izskatīšanas gadījumā tiesai būtu jāanalizē tikai tas pamatojums, kuru ir norādījusi iestāde, nepaplašinot savas pārbaudes loku uz visiem iespējamiem pamatojumiem.

Tādējādi Senāts vērtēja, kurā brīdī nodokļa maksātājam rodas tiesības uz PVN pārmaksu un kādā apmērā Valsts ieņēmumu dienesta lēmums ietekmē nodokļu maksātāja tiesības uz PVN pārmaksu.

Ar minēto spriedumu Senāts atzina, ka nodokļa maksātājam rodas tiesības uz PVN pārmaksu jau konkrētās PVN deklarācijas iesniegšanas brīdī (nevis brīdī, kad Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par attiecīgās PVN pārmaksas apstiprināšanu un atmaksāšanu).

Proti, raugoties uz situāciju no juridiskā skatu punkta, Valsts ieņēmumu dienests, neapstiprinot un neatmaksājot PVN pārmaksu, būtībā nevis atsaka izdot labvēlīgu administratīvo aktu par tiesībām uz pārmaksas atmaksu (jo šādas tiesības nodokļu maksātājam pastāv jau uz darījumu un deklarāciju pamata), bet gan izdod nelabvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru atsaka atzīt un īstenot šīs tiesības.

Nodokļu maksātājs, vēršoties tiesā par PVN neapstiprināšanu un neatmaksāšanu, būtībā lūdz pārbaudīt Valsts ieņēmumu dienesta pamatojumu. Savukārt tiesai, lai apmierinātu nodokļu maksātāja prasījumu, nav jāpārbauda, vai izpildās visi priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai, bet jāierobežojas tikai ar Valsts ieņēmumu dienesta pamatojumu.

Citiem vārdiem sakot, PVN pārmaksas neapstiprināšanas un neatmaksāšanas gadījumā tiesai nav jāpārbauda visi iespējamie šķēršļi, kas varētu būt par pamatu tiesību atskaitīt priekšnodokli īstenošanai. Tiesas pārbaudes apjoma robežas nosaka VID lēmumā norādītais pamatojums.

Turpat spriedumā Senāts ir norādījis, ka tikai tad, ja tiesas izmeklēšanā apstiprinās Valsts ieņēmuma dienesta pamatojums priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, tas var būt pamats neatcelt administratīvo aktu (t.i. VID lēmumu).

Savukārt, ja priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības liegtas nepamatoti un tādējādi atkrīt Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā pieminētais šķērslis pārmaksas apstiprināšanai, tiesai ir pamats ar spriedumu uzlikt pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam apstiprināt pārmaksu.

Tāpat arī būtu piebilstams, ka iepriekšminētā tiesas atziņa būtu attiecināma ne tikai uz VID lēmumiem par PVN pārmaksu neapstiprināšanu un neatmaksāšanu, bet arī uz citiem VID lēmumiem, uz kuru pamata nodokļa maksātājam ir liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.

Spriedumā Senāts akcentēja uzmanību, ka gadījumā, ja lēmums par pārmaksas neapstiprināšanu un neapmaksāšanu nav pieņemts audita rezultātā, tad arī tiesai nav jāveic izmeklēšana tādā apjomā un dziļumā, kas būtībā aizvietotu auditu, kuru Valsts ieņēmumu dienests nav veicis.

Senāta atziņa dod nodokļu maksātājam tiesības paļauties uz to, kāds ir pamatojums attiecīgajai PVN atmaksas liegšanai, jo šis pamatojums nevar tikt grozīts un paplašināts tiesvedības laikā. Tādējādi nodokļu maksātājs var identificēt, kāds pierādījumu kopums būtu sagādājams un kādi argumenti būtu jāiesniedz attiecīgajā situācijā.

Piemēram, ja lēmumā atteikt apstiprināt un atmaksāt PVN pārmaksu Valsts ieņēmumu dienests kā vienīgo pamatojumu norāda, ka darījums nav noticis vispār, nodokļu maksātājam būtu jāpieliek visas pūles, lai pierādītu to, ka darījums faktiski ir noticis. Tādējādi nodokļu maksātājam nevajadzētu atsevišķi pierādīt, ka attiecīgajam darījumam ir tiešā un tūlītēja saikne ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, jo Valsts ieņēmumu dienests nav cēlis iebildumu par šo faktu. 

Šajā dokumentā apkopotā informācija ir vispārīga un nav paredzēta kādas konkrētas fiziskas vai juridiskas personas situācijas apskatam. Lai arī mūsu mērķis ir sniegt precīzu un savlaicīgu informāciju, nav iespējams garantēt, ka informācijas saņemšanas brīdī tā vēl arvien būs precīza vai ka tā būs precīza nākotnē. Nevienam savā rīcībā nevajadzētu paļauties uz šo informāciju bez atbilstošas profesionālas konsultācijas, rūpīgi izpētot konkrēto situāciju.

Vecākā konsultante, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi

KPMG Latvijā

E-pasts