Vai SLO darbība par atlīdzību ir uzskatāma par saimniecisko darbību?

Augstākās tiesas Senāts 2023. gada 10. oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-83/2023 vērtēja, vai Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) ir pamatoti atņēmis biedrībai Sabiedriskā labuma organizācijas (turpmāk – SLO) statusu. Tiesa vērtēja, vai biedrība (SLO) veic saimniecisko darbību pamatdarbības veidā.

Saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 7. panta pirmo daļu, biedrībām ir tiesības veikt saimniecisko darbību tikai papilddarbības veidā. Pamatdarbības veidā biedrībām būtu jāveic darbības, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, kas ir veicamas bez peļņas gūšanas rakstura.

Izskatāmajā lieta SLO darbības jomas ir izglītības veicināšana un sporta atbalstīšana. Biedrības pamatdarbība ir saistīta ar semināru un mācības programmu organizēšanu sporta speciālistiem par atlīdzību.

Proti, no pirmā acu skatiena varētu secināt, ka, ievērojot Komerclikuma 1. panta trešajā daļā minēto saimnieciskās darbības definīciju, SLO veica saimniecisko darbību pamatdarbības veidā (veica sistemātisku, patstāvīgu darbību par atlīdzību), pārkāpjot Biedrību un nodibinājumu likuma 7. panta pirmās daļas noteikumus. Taču, Senāts norādīja, ka šajā gadījumā situācija būtu jāvērtē detalizētāk.

Senāts šajā spriedumā ir norādījis, ka atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likuma normām, biedrības pamatdarbībai ir jābūt darbībai, kas vērsta uz biedrības mērķu (kam nav peļņas gūšanas rakstura) īstenošanu. Vienlaikus nav pamata pieņemt, ka noteiktos apstākļos saderīga ar biedrības institūta būtību nevarētu būt šādu mērķu īstenošana saimnieciskās darbības formai raksturīgā veidā, ja vien tas tiek darīts bez peļņas gūšanas rakstura. To, kādā veidā nodrošināma mērķu sasniegšana, lielā mērā nosaka konkrētas darbības jomas specifika.

Šajā sakarā tiesa ir apstiprinājusi, ka biedrības veiktajai darbībai – mācību organizēšanai par atlīdzību – nav peļņas gūšanas rakstura un gūtie ienākumi tiek izlietoti biedrības statūtos noteiktajam mērķim (mācību organizēšanai, tostarp nodarbināto atalgojumam). Tāpat Senāts ir netieši secinājis, ka biedrība mācības ir organizējusi ar nolūku sasniegt biedrības statūtos noteikto mērķi, nevis ar mērķi gūt peļņu.

Turklāt Senāts ir apstiprinājis, ka apstākļos, kad mācību organizēšanas rezultātā gūto ienākumu aprite notiek tādējādi, ka tie atkal no jauna tiek ieguldīti mācību organizēšanā (jeb – pieteicējas statūtos noteiktā mērķa sasniegšanā), nav pamata runāt par tādu pamatdarbību, kas nav vērsta uz statūtos noteiktā mērķa (bez peļņas gūšanas rakstura) īstenošanu.

Citiem vārdiem sakot, gadījumā, ja ir konstatēts, ka biedrība pamatdarbības veidā veic sistemātisku, patstāvīgu darbību par atlīdzību (kas vispārīgajā kārtībā būtu uzskatāma par saimniecisko darbību), būtu atsevišķi jāvērtē šīs darbības mērķis un izlietoto līdzekļu apstākļi. Ja ir konstatēts, ka darbības nolūks ir sasniegt biedrības statūtos noteikto mērķi, un nav nolūks gūt peļņu, bet gūtie ienākumi tiek ieguldīti šīs darbības organizēšanā, tad šāda darbība varētu būt veikta pamatdarbības veidā  (neievērojot Biedrību un nodibinājumu likuma 7. panta noteikumus).

Tāpat arī Senāts ir norādījis, ka normatīvie akti neparedz, ka biedrības pamatdarbībai jābūt finansētai galvenokārt no ziedojumiem, dāvinājumiem, dotācijām, biedru naudas. Līdz ar to tas, ka pieteicējas ienākumus lielākoties veido pieteicējas iekasētā maksa par mācībām, pats par sevi nenonāk pretrunā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 7. pantā noteikto.

Saistībā ar apstākli, ka lielākā daļa biedrības izdevumu (77%) tiek novirzīti darba algu un nodokļu samaksai, Senāts atbalstīja apgabaltiesas secinājumu, ka likums neliedz SLO algot darbiniekus, kā arī darbinieku algošanas fakts neļauj secināt, ka biedrības darbības vairs nav vērstas uz sabiedriskā labuma mērķiem (iespējams, tie var tikt nodrošināti tieši caur darbiniekiem).

Tomēr Senāts spriedumā netieši ir norādījis, ka ir iespējams, ka personām izmaksātā atlīdzība var būt nesamērīga ar veiktajiem pienākumiem, biedrības finansiālo stāvokli vai izmaksāta par ar biedrības mērķiem nesaistītām darbībām. Tomēr šādu faktu VID būtu pienācīgi jāpamato un jāpierāda.

Attiecīgā judikatūra parāda, ka tiesas izpratne par SLO darbību mainās. Tāpat arī tiek precizēta saimnieciskās darbības izpratne Biedrību un nodibinājumu likuma 7. panta pirmās daļas kontekstā.

Pat, ja no pirmā skatupunkta var likties, ka biedrība pamatdarbības veidā veic saimniecisko darbību, kuru var veikt tikai papilddarbības veidā, būtu atsevišķi jāizvērtē arī papildu apstākļi – kāds ir attiecīgās darbības mērķis (vai mērķis ir saistīts ar statūtos paredzēto mērķu īstenošanu vai tomēr ar peļņas gūšanu) un kur tiek novirzīti saņemtie ienākumi.

Proti, ja biedrība kā pamatdarbību veic darbību par atlīdzību, šis apstāklis vēl nenozīmē, ka biedrībai būtu jāatņem SLO statuss. Biedrība pamatdarbības veidā var veikt darbības, kurai ir visas saimnieciskās darbības īpašības (sistemātiskums, patstāvība, atlīdzība), bet kuras tā veic statūtos paredzēto mērķu īstenošanai, saņemtos ienākumus tērējot uz aktivitātēm, kas ir saistītas ar statūtos paredzēto mērķu īstenošanu.

Šajā dokumentā apkopotā informācija ir vispārīga un nav paredzēta kādas konkrētas fiziskas vai juridiskas personas situācijas apskatam. Lai arī mūsu mērķis ir sniegt precīzu un savlaicīgu informāciju, nav iespējams garantēt, ka informācijas saņemšanas brīdī tā vēl arvien būs precīza vai ka tā būs precīza nākotnē. Nevienam savā rīcībā nevajadzētu paļauties uz šo informāciju bez atbilstošas profesionālas konsultācijas, rūpīgi izpētot konkrēto situāciju.