Viens no galvenajiem transfertcenu pamatprincipiem ir koncepts, ka uzņēmuma gūtā atlīdzība seko tā veiktajām funkcijām, uzņemtajiem riskiem un izmantotajiem aktīviem. Šajā rakstā apskatīsim galvenā uzņēmuma un operacionālo uzņēmumu modeli un kopsakarību ar to gūto peļņas līmeni.

Šajā iFinanses rakstā Kaspars Banders, Vecākais projektu vadītājs, ACCA, KPMG Latvijā, apskata galvenā uzņēmuma un operacionālo uzņēmumu pamatprincipus.

 

Kas ir galvenā uzņēmuma un operacionālo uzņēmumu modelis?

Daudzas starptautiskas uzņēmumu grupas savā uzņēmējdarbībā izmanto centralizētu sadarbības modeli, lai nodrošinātu efektīvu darbību, kas ļauj samazināt izmaksas efektīvākas ražošanas rezultātā (piemēram, viena veida preces tiek ražotas tikai vienā rūpnīcā, lai mazāk būtu jāpārorganizē, samazinot fiksētās ražošanas izmaksas uz vienu vienību), kā arī stratēģiski saskaņot grupas darbību.

Šādu starptautisko uzņēmumu vidū ir izplatīta prakse transfertcenu noteikšanas metodoloģiju un ienākumu sadali koncentrēt ap galveno uzņēmumu (angliski mēdz saukt par “entrepreneur” jeb “principal”) un operacionālajiem uzņēmumiem (angliski tiek definētas kā “routine entities”). Šādos modeļos galvenais uzņēmums ir tāds uzņēmums, kas uzņemas galvenos biznesa riskus, pieņem būtiskus stratēģiskos lēmumus, veic sarežģītas funkcijas un tam var piederēt galvenie grupas nemateriālie aktīvi (piemēram, preču zīmes, patenti, zinātība jeb know-how u.c.). Šāda veida uzņēmumi attiecīgi arī sedz saistītos izdevumus (piemēram, pētniecību un attīstību, preču zīmju pārvaldību, mārketingu u.c.). Savukārt, operacionālie uzņēmumi veic ierobežotas funkcijas, uzņemas salīdzinoši mazākus un nenozīmīgākus riskus un tiem nepieder stratēģiski aktīvi. Parasti šie uzņēmumi slēdz vienošanos ar galveno uzņēmumu par ražošanas, izplatīšanas vai pakalpojumu funkcijas nodrošināšanu.

Šādā modelī galvenais uzņēmums saņem atlikušo peļņu (vai arī uzņemas zaudējumus), kas paliek pēc tam, kad tas ir norēķinājies ar visiem operacionālajiem uzņēmumiem, kuriem būtu attiecīgi jāgūst savam funkcionālajam profilam atbilstoša tirgus līmeņa peļņa. Respektīvi, operacionālie uzņēmumi, kas kopējās darījuma ķēdes ietvaros īsteno tikai konkrētu aktivitāti ar ierobežotiem riskiem (piemēram, ražo preces), saņem nelielu, bet stabilu peļņu. Turpretim, galvenais uzņēmums, kas atbildīgs par darījuma ķēdes kopējo funkcionēšanu un uzņemas saistītos riskus, parasti saņem minētās ķēdes ģenerēto virspeļņu, vai uzņemas tās ģenerētos zaudējumus. 

 

Kā tiek iedalīti ierobežota riska operacionālie uzņēmumi?

Lai izklāstītu kā precīzāk tiek raksturoti operacionālie uzņēmumi, tālāk ir sniegti dažādi raksturojuma līmeņi saistībā ar praksē visbiežāk sastaptajiem ražošanas un izplatīšanas modeļiem.

Ražošanas operacionālie uzņēmumi:

-      Līgumražotāji, ražojot produkciju, parasti ievēro galvenā uzņēmuma noteiktās instrukcijas. Tie var izmantot galvenā uzņēmuma noteiktās ražošanas tehnoloģijas, produktu specifikācijas, ievēro kvalitātes kontroles procedūras, nosaka ražošanas grafiku u.tml. Līgumražotājiem parasti pieder savs ražošanas aprīkojums un tie paši iepērk izejmateriālus ražošanas vajadzībām . Minēto izejmateriālu piegādātājus var noteikt un izvēlēties galvenais uzņēmums. Līgumražotāja kopējais uzņemto risku līmenis ir diezgan zems, jo tas ir atbildīgs tikai par ražošanas funkcijas īstenošanu. Būtiskāko daļu riska uzņemas preču pasūtītājs jeb galvenais uzņēmums.

-      Ierobežota riska līgumražotāji (termins angļu valodā “toll manufacturer”), tāpat kā līgumražotāji, arī īsteno savas funkcijas saskaņā ar galvenā uzņēmuma norādēm, izmantojot ražošanas tehnoloģijas, produktu specifikācijas, kvalitātes prasības un ražošanas grafikus, ko nosaka attiecīgais pasūtītājs. Atšķirībā no līgumražotājiem, šāda tipa ražotājiem iekārtas un aprīkojumu, kas nepieciešams ražošanas procesā, var nodrošināt pasūtītājs (piemēram, galvenais uzņēmums). Papildus, ražošanai nepieciešamās izejvielas tiek nodrošinātas no pasūtītāja puses. Līdz ar to ierobežota riska kontraktražotājs nebūs tā saražoto preču īpašnieks, bet gan izejvielas, preces ražošanā un gala produkts visā ražošanas procesā pieder pasūtītājam.

Izplatīšanas operacionālie uzņēmumi:

-      Ierobežota riska izplatītāji ir atbildīgi par preču iegādi, atsevišķos gadījumos to glabāšanu un pārdošanu, kā arī par vietējā tirgus mārketinga aktivitātēm, un veic visas pamata pārdošanas un izplatīšanas funkcijas. Šādi izplatītāji var būt atbildīgi arī par citām pievienotās vērtības funkcijām, piemēram, transportēšanu, produkcijas garantijas atbalstu. Nereti preces, kuras tie pārdod, var piederēt arī citam grupas uzņēmumam (ražotājam), kuras ierobežota riska izplatītājs nopērk tikai tad, kad tas būs atradis gala klientu. Ar tirgu, debitoriem un valūtas svārstībām saistītos riskus parasti sedz galvenais uzņēmums. Ņemot vērā ierobežotās mārketinga aktivitātes, ierobežota riska izplatītāji parasti izmanto tikai ierobežotu apjomu ar mārketingu saistītus nemateriālos aktīvus (piemēram, klientu saraksts).

-      Pārdošanas aģentiem nav īpašumtiesības precēm, kuras tie pārdod, kā arī tie neizraksta klientiem rēķinus par preču tirdzniecību. Pārdošanas aģenti uzņemas ierobežotu tirgus risku, krājumu novecošanas risku vai debitoru risku. Funkcijas, par kurām ir atbildīgi pārdošanas aģenti, ietver piegādātāju un pircēju identificēšanu, produktu specifikāciju nodošana klientiem, klientu attiecību uzturēšanu, pasūtījumu pieņemšana no klienta u.tml. Pretēji izplatītājiem un ierobežota riska izplatītājiem, kas savā peļņas vai zaudējumu aprēķinā atspoguļo pārdoto preču ienākumus un preču iegādes un piegādāšanas izmaksas, šie uzņēmumi savā grāmatvedībā neatzīst preču tirdzniecību. Attiecīgos ienākumus un izdevumus par preču tirdzniecību atzīst pārdošanas aģentu klients, bet pārdošanas aģenti savā peļņas vai zaudējumu aprēķinā kā ieņēmumus uzrāda tikai savu pārdošanas komisiju.

-      Pārdošanas atbalsta pakalpojumu sniedzēji nav tieši iesaistīti pārdošanas procesos. Galvenā šādu uzņēmumu funkcija ir tendēta uz pārdošanas atbalsta funkciju nodrošināšanu, neuzņemoties nekādus ar pārdošanu saistītus riskus, piemēram tirgus izpēte, mārketinga un pārdošanas veicināšanas pakalpojumu sniegšana u.c.. Šāda pakalpojumu sniedzēja galvenais mērķis ir segt savus izdevumus un gūt tirgus līmeņa izmaksu uzcenojumu.

 

Kā noteikt tirgus līmeņa peļņu operacionālajiem uzņēmumiem?

Praksē vieglāk ir atrast līdzīgus un salīdzināmus ierobežota riska operacionālos uzņēmumus, salīdzinot ar galveno uzņēmumu un tā veiktajā darbībām darbībām, kas veic virkni komplicētu funkciju. Attiecīgi transfertcenu analīzē par pamatu tad izvēlas operacionālos uzņēmumus, kuriem tiek piemeklēti salīdzināmi uzņēmumi ar līdzīgu funkcionālo profilu.

Kaut transfertcenu teorijā tirgus līmeņa cenu noteikšanai ir piecas dažādas metodes, praksē bieži, lai noteiktu tirgus līmeņa peļņu, kas attiecināma uz operacionālajiem uzņēmumiem, piemēro darījumu tīrās peļņas metodi un veic neatkarīgu salīdzināmu uzņēmumu meklēšanu publiskās datubāzēs. Pēc salīdzināmu nekontrolētu uzņēmumu identificēšanas (ražotāji, izplatītāji, aģenti) tiek aprēķināts tirgum atbilstošs peļņas līmeņa intervāls , kurā operacionālo uzņēmumu peļņai būtu jāiekļaujas.

 

Kāpēc pareizs galvenā uzņēmuma un operacionālo uzņēmumu raksturojums ir svarīgs?

Transfertcenu dokumentācija kalpo kā pierādījums grupas un konkrēta uzņēmuma transfertcenu pozīcijas pamatošanai attiecībā uz saistīto pušu darījumiem. Tā ietver detalizētu analīzi par kontrolēto darījumu būtību, ņemot vērā veiktās funkcijas, izmantotos aktīvus un riskus, ko attiecīgās puses uzņemas. Dokumentācijā iekļautā kontrolēto darījumu analīze kalpos par pamatu tam, lai identificētu, kāda veida neatkarīgos salīdzināmos uzņēmumus vai darījumus būtu jāmeklē, lai  noteiktu attiecīgo darījumu peļņas līmeni, kuru gūtu nesaistītas puses salīdzināmos apstākļos.

Esam saskārušies ar vairākām situācijām, kad Valsts ieņēmumu dienests nepiekrīt nodokļu maksātāja sniegtajam uzņēmuma funkcionālajam profilam transfertcenu dokumentācijā par tā darbības raksturojumu. Attiecīgi, ja nodokļu maksātāja faktiskā darbība un transfertcenu dokumentācijā aprakstītā darbība nesakrīt, Valsts ieņēmumu dienests var pārkategorizēt darījumu, kas, savukārt, var radīt negatīvas finansiālas sekas minētajiem uzņēmumiem. Piemēram, gadījumā, kad pārdošanas aģents tiek pārklasificēts par izplatītāju, šāda veida uzņēmumam nāksies atzīt arī preču pārdošanas ienākumus un iegādes izmaksas savā peļņas vai zaudējumu aprēķinā, kas (visticamāk) arī veidos lielāku peļņu absolūtā izteiksmē un attiecīgi arī maksājamo nodokli. 

 

Kaspars Banders, Vecākais projektu vadītājs, Nodokļu konsultācijas, KPMG Latvijā, žurnālam iFinanses: Transfertcenu noteikšanas aspekti | ifinanses.lv