Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 11. februārī izskatīja lietu Nr. A420249423 par Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk tekstā – VID) lēmumu piemērot uzņēmumam “Nosaukums A” (turpmāk tekstā – Uzņēmums) 100 000 EUR soda naudu (50 000 EUR par 2018. gadu un 50 000 EUR par 2019. gadu) par globālās transfertcenu dokumentācijas neiesniegšanu normatīvajos aktos noteiktajā termiņā. Uzņēmums 2018. un 2019. gadā veica kontrolētus darījumus ar saistītajiem uzņēmumiem Krievijā un Kiprā vairāk nekā 53 milj. EUR (2018. gadā) un 77 milj. EUR (2019. gadā) apmērā, tādēļ tam bija pienākums iesniegt globālo transfertcenu dokumentāciju. Lai gan Uzņēmums 2023. gada janvārī iesniedza transfertcenu dokumentāciju, VID un vēlāk arī tiesas secināja, ka tā pēc satura neatbilda globālās transfertcenu dokumentācijas prasībām. Globālā dokumentācija tika iesniegta tikai pēc soda piemērošanas, apstrīdot VID lēmumu.
Šī tieslieta uzskatāmi parāda, ka Latvijas uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem nepietiek tikai ar transfertcenu dokumentācijas esamību vai daļēju informācijas sniegšanu. Globālajai transfertcenu dokumentācijai saturiski ir jāatbilst konkrētām normatīvos aktos noteiktām prasībām un tā jāiesniedz noteiktajā termiņā. Tiesa skaidri norādīja, ka VID nav pienākuma no iesniegtās informācijas pašam izsecināt trūkstošos faktus vai "salikt kopā" globālajai dokumentācijai nepieciešamo informāciju no vietējās dokumentācijas. Būtisks secinājums ir arī tas, ka soda nauda par dokumentācijas neiesniegšanu ir saistīta ar kontrolēto darījumu summu, nevis uzņēmuma faktisko peļņu vai iespējamo nodokļu risku no darījumos piemēroto cenu apmēra. Lieta apliecina, ka arī gadījumos, kad VID neapstrīd darījumu atbilstību tirgus cenai, par būtisku transfertcenu dokumentācijas prasību neievērošanu var tikt piemērotas ievērojamas sankcijas.
Dokumentācijas iesniegšana un VID lēmums
Pārbaudes laikā VID vairākkārt aicināja Uzņēmumu iesniegt globālo transfertcenu dokumentāciju. 2023. gada 26. janvārī Uzņēmums iesniedza dokumentu “Transfertcenu dokumentācija par 2018. un 2019. gadu”, kuru uzskatīja par pietiekamu gan vietējās, gan globālās transfertcenu dokumentācijas prasību izpildei. VID secināja, ka dokuments pēc satura atbilst vietējai transfertcenu dokumentācijai, bet tajā nav ietverta būtiska daļa no globālajai dokumentācijai obligāti norādāmās informācijas.
VID ieskatā dokumentācijā nebija pietiekami atspoguļota uzņēmumu grupas organizatoriskā struktūra, piegādes ķēde un funkcionālā analīze, informācija par grupas nemateriālo īpašumu, grupas finanšu darījumiem un transfertcenu politiku, kā arī skaidri apliecinājumi par noteiktu būtisku līgumu, darījumu vai restrukturizācijas pasākumu esību vai neesamību.
Ar 2023. gada 29. marta lēmumu VID sākotnēji piemēroja soda naudu 100 000 EUR par katru pārskata gadu. Izskatot Uzņēmuma apstrīdēšanas iesniegumu, VID ģenerāldirektors atzina, ka sākotnējā lēmumā nebija pietiekami izvērtēta soda individualizācija, un samazināja sodu līdz 50 000 EUR par katru gadu jeb 100 000 EUR kopā.
VID pārkāpumu klasificēja kā mazāk būtisku un soda aprēķinam piemēroja 0,24 % likmi kontrolēto darījumu summai. Aprēķinātais sods bija 127 248,36 EUR par 2018. gadu un 185 354,51 EUR par 2019. gadu, tomēr atbilstoši VID vadlīnijās noteiktajai maksimālajai robežai gala sods tika ierobežots līdz 50 000 EUR par katru gadu.
Pušu argumenti tiesvedībā
Uzņēmuma argumenti:
- Uzņēmums kontrolētajos darījumos uzņēmās izteikti ierobežotus riskus un funkcijas, kā arī, lai gan tam veidojās kontrolēto darījumu kopsummas lielos apmēros, uz Uzņēmumu attiecināmie ieņēmumi, ņemot vērā atlīdzības modeli, bija salīdzinoši nelieli;
- Globālā transfertcenu dokumentācija bija sagatavota, taču netika savlaicīgi iesniegta normatīvā regulējuma kļūdainas izpratnes dēļ;
- Normatīvie akti neprasa vietējo un globālo transfertcenu dokumentāciju sagatavot kā divus atsevišķus dokumentus, tādēļ abu dokumentācijas veidu prasības var izpildīt vienā dokumentā;
- 2023. gada 26. janvārī iesniegtajā dokumentācijā nepieciešamā informācija pēc būtības jau bija ietverta citā struktūrā, bet vēlāk iesniegtajā globālajā dokumentācijā tā galvenokārt tika pārstrukturēta;
- “Mēs rakstām to, kas pastāv, nevis to, kas nepastāv”, līdz ar to Uzņēmums uzskata, ka VID bija jāsaprot, ka, ja informācija par kādu faktu nav minēta, tad tāds fakts neeksistē;
- VID varēja identificēt globālajai dokumentācijai nepieciešamo informāciju no iesniegtā dokumenta kopuma un izsecināt arī noteiktu darījumu, līgumu vai apstākļu neesamību; sods bija nesamērīgs, jo VID nebija konstatējis darījumu neatbilstību tirgus cenas principam vai kaitējumu valsts budžetam, savukārt Uzņēmuma faktiskā peļņa, funkcijas un nodokļu risks bija ierobežoti;
- VID iekšējās vadlīnijas nevarēja aizstāt individuālu soda samērīguma izvērtējumu.
Administratīvās apgabaltiesas argumenti, noraidot Uzņēmuma pieteikumu:
- Lietā nav strīda par to, vai darījumi ir notikuši atbilstoši tirgus principam, bet gan ir strīds par to, ka dokumentācija tika iesniegta novēloti, pat pēc vairākiem VID aicinājumiem un atgādinājumiem to iesniegt;
- Novēloti iesniegtajā dokumentācijā nebija skaidri un pilnīgi sniegta normatīvajos aktos prasītā informācija, jo dokumentācijā bija iekļauta vietējā dokumentācijā iekļaujamā informācija galvenokārt par pašu Uzņēmumu, taču trūka būtiskas informācijas par grupu, kas jāiekļauj globālajā dokumentācijā;
- Nodokļu administrācijai nav pienākuma pašai rekonstruēt globālās dokumentācijas saturu vai izdarīt pieņēmumus par nodokļu maksātājam zināmiem, bet dokumentācijā nenorādītiem faktiem;
- Vēlāk (2023. gada 27. aprīlī) iesniegtās globālās dokumentācijas saturs ir atšķirīgs no sākotnēji (2023. gada 26. janvārī) iesniegtās dokumentācijas, jo Uzņēmums to ir papildinājis ar informāciju atbilstoši noteikumu prasībām;
- Likumā noteiktā soda aprēķina bāze ir kontrolēto darījumu summa, nevis Uzņēmuma peļņa vai iespējamais nodokļu zaudējums;
- Ir ievērots samērīguma princips, jo aprēķinātā soda nauda, balstoties uz kontrolēto darījumu apjomu, veido 127 248,36 EUR par 2018. gadu un 185 354,51 EUR par 2019. gadu, tomēr, ievērojot likuma ierobežojumus, noteikta soda nauda 50 000 EUR apmērā par 2018. gadu un 50 000 EUR apmērā par 2019. gadu.
- VID vadlīnijas tika izmantotas nevis kā patstāvīgs soda juridiskais pamats, bet gan likumā piešķirtās rīcības brīvības konkretizēšanai un vienveidīgai soda individualizācijai. Nosakot galīgo soda apmēru, VID ņēma vērā gan ilgstošo kavējumu, noteiktā papildu termiņa neievērošanu un pārkāpuma nenovēršanu pārbaudes laikā, gan nodokļu parādu un iepriekšēju līdzīgu pārkāpumu neesamību, sadarbību ar VID un dokumentācijas vēlāku iesniegšanu.
Tiesvedības iznākums
Administratīvā apgabaltiesa noraidīja Uzņēmuma apelācijas sūdzību un atstāja spēkā VID lēmumu par soda naudas piemērošanu 50 000 EUR apmērā par 2018. gadu un 50 000 EUR apmērā par 2019. gadu. Uzņēmums 2026. gada 19. martā iesniedza kasācijas sūdzību. Senāts 2026. gada 27. maijā sūdzību izskatīja un nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Raksta autore:
Laura Pirktiņa, Konsultante, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi