Administratīvā apgabaltiesa 2025. gada 13. maijā pasludināja spriedumu lietā Nr. A420126422. Tas ir nozīmīgs precedents komersantiem, kuri sadarbojas ar mazāk pārskatāmiem darījuma partneriem, kur pastāv risks, ka VID var apstrīdēt, vai darījumi tiešām ir notikuši.
Pieteicējs 2018. gadā iegādājās metāllūžņus no vairākiem piegādātājiem. VID, veicot auditu, konstatēja virkni neatbilstību šo piegādātāju dokumentos un saimnieciskajā darbībā, proti, trūkstošas licences, neidentificējamas preču izsniegšanas vietas, formālus vai neesošus darbiniekus, kā arī faktu, ka vairākus piegādātājus koordinēja vienas un tās pašas personas, ar kurām pieteicēja amatpersona bija ilgstoši pazīstama. Uz šī pamata VID atzina darījumus par formāliem un aprēķināja papildu uzņēmumu ienākuma nodokli (turpmāk - UIN).
Tiesa pilnībā noraidīja VID apelācijas sūdzību, atceļot soda naudas un UIN uzrēķinu, kā arī nokavējuma naudas uzrēķinu kopsummā vairāk nekā 400 000 euro apmērā.
Lieta ir vērtīga tāpēc, ka tiesa skaidri un sistemātiski nosaka robežu starp to, ko no komersanta drīkst prasīt piesardzības ietvaros, un to, kas jau ir VID pierādīšanas pienākums.
Komersanta pienākums – kur tiesa novelk robežu?
Nav pienākuma pārbaudīt darījuma partnera faktisko darbības vietu. Tiesa atzina, ka, ja darījuma raksturs neparedz darījuma partnera saimnieciskās darbības vietas apmeklēšanu, piemēram, prece tiek piegādāta uz pircēja noliktavu un tur nosvērta, pircējam nav pienākuma pārliecināties, vai piegādātāja norādītā preču izsniegšanas adrese sakrīt ar reģistrēto struktūrvienību. Tas, ka piegādātājs pavadzīmēs norādījis neprecīzu vai pat nepatiesu adresi, ir piegādātāja, nevis pircēja atbildība.
Nav pienākuma pārliecināties par darījuma partnera resursiem. Tā kā samaksa tiek veikta tikai par faktiski piegādātu un pārbaudītu preci, pircējam neiestājas civiltiesiski riski saistībā ar partnera spēju izpildīt līgumu, līdz ar to nav pamata prasīt iepriekšēju pārliecināšanos, vai partnerim ir darbinieki, transports vai citi resursi piegādes nodrošināšanai.
Licencēšanas prasība attiecas tikai uz vienu pusi. Konkrētajā regulējumā PVN likuma 143. panta pirmās daļas 2. punkts licenci metālu atgriezumu un metāllūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā prasa tikai preču saņēmējam, nevis piegādātājam. Tiesa noraidīja VID argumentu par to, ka pircējam bija jāpārliecinās arī par piegādātāja licenci, jo normatīvais regulējums to neprasa. Šis princips ir vispārināms - nodokļu maksātājam nav jāpilda kontroles funkcijas, kuras likums tam nav uzlicis.
Darījuma partnera grāmatvedības nepilnības neietekmē pircēja tiesības. Fakts, ka piegādātājs pats nespēj no savas grāmatvedības pierādīt preces izcelsmi vai ka piegādātāja deklarētie dati neatbilst piegādāto preču apjomam, pats par sevi nepierāda, ka prece pircējam nav piegādāta. Katrs darījumu ķēdes dalībnieks atbild par savas grāmatvedības atbilstību, un pircējam nav ne tiesisko instrumentu, ne pienākuma pieprasīt un analizēt partnera iekšējos uzskaites datus vai tā tālāko darījumu partneru sarakstu.
Personu pazīšanās vien nav pierādījums par norunu. Tas, ka piegādātājus faktiski pārstāvēja vienas un tās pašas fiziskās personas, kuras nebija formāli valdes locekļi, bet rīkojās uz pilnvaras pamata un ka pieteicēja amatpersona ar šīm personām bija ilgstoši un veiksmīgi sadarbojusies, tiesas ieskatā nav automātisks pierādījums par slepenu vienošanos nodokļu priekšrocību gūšanai. Atsaucoties uz Senāta judikatūru lietā SKA-117/2021, tiesa uzsvēra, ka personu savstarpējā saistība var atvieglot iespēju noformēt fiktīvus darījumus, taču pati par sevi tā nav neapstrīdams ļaunprātības pierādījums un ir jāvērtē kopsakarā ar citiem objektīviem apstākļiem. Ja persona rīkojas uz rakstiskas pilnvaras pamata un/vai ir deklarēta kā darba ņēmējs, pircējam nav jānoskaidro, kāpēc šī persona nav formāls valdes loceklis - pilnvarojuma formai nav izšķirošas nozīmes darījuma spēkā esībai nodokļu aspektā.
Vispārīgas aizdomas nav pierādījums: kas VID jāpierāda tiesā?
Tā kā metāllūžņu piegādēm piemēro pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) reverso maksāšanas kārtību atbilstoši PVN likuma 143. panta pirmajai daļai, pat tad, ja VID atzītu darījumus par fiktīviem, tas nenovestu pie papildu PVN maksājuma budžetā. Līdz ar to tiesa secināja, ka ar apstrīdētajiem darījumiem pieteicējs objektīvi nevarēja gūt fiskālu priekšrocību no PVN, bet VID nebija pat mēģinājis pamatot, kāda konkrēti priekšrocība radusies UIN kontekstā, ja prece faktiski saņemta un apmaksāta atbilstoši tirgus cenai, kā arī puses nav savstarpēji saistītas. Šī analīzes trūkuma dēļ lēmums tika atzīts par nepietiekami pamatotu, jo VID nevar aprobežoties ar vispārīgu norādi uz nodokļu shēmu. Ir jāpierāda konkrēts fiskālais labums, ko nodokļu maksātājs guvis, ņemot vērā attiecīgā nodokļa aprēķināšanas specifiku.
Visbeidzot, tiesa atkārtoti uzsvēra principu no ES Tiesas judikatūras apvienotās lietas C 116/16 un C-117/16, T Danmark - ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanai nepieciešams objektīvu apstākļu kopums un subjektīvs elements jeb nolūks mākslīgi radīt priekšrocības iegūšanai vajadzīgos apstākļus. VID pienākums ir pierādīt, ka tieši konkrētais nodokļu maksātājs zināja vai tam vajadzēja zināt par iesaistīšanos krāpnieciskā shēmā, nevis tikai savākt neskaidrības par darījuma partnera vai tā tālāko ķēdes dalībnieku rīcību.
Kopsavilkums
Šis spriedums ir vērtīgs atgādinājums, ka nodokļu maksātāja pienākums izvērtēt darījuma partneri nav neierobežots un ir tieši saistīts ar konkrētā darījuma ekonomisko būtību. Ja prece faktiski saņemta, pārbaudīta un apmaksāta tirgus apstākļiem atbilstošā kārtībā, VID nevar automātiski pārnest uz pircēju atbildību par piegādātāja grāmatvedības, licencēšanas vai reģistrācijas nepilnībām. VID ir jāpierāda konkrēts subjektīvais elements un reāla fiskāla priekšrocība, ko nodokļu maksātājs guvis vai par kuru viņam vajadzēja zināt.
Lai mazinātu nodokļu riskus, kas saistīti ar darījumu partneri un pamatotu savu labticīgu rīcību, iesakām sistemātiski veikt un dokumentēt šādus praktiskus soļus:
• Dokumentējiet darījuma pamatelementus, kas patiešām ir jūsu kontrolē - līgumu, pavadzīmes, preces faktisko saņemšanu un pārbaudi, samaksu par faktiski piegādāto.
• Pievērsiet uzmanību riska koncentrācijai - jo lielāku daļu apgrozījuma veido darījumi ar vienu personu vai savstarpēji saistītiem partneriem, jo lielāka nozīme var būt papildu piesardzības pasākumiem.
• Pārliecinieties par pārstāvju tiesībām pārstāvēt uzņēmumu.
Raksta autors:
Ivars Žīgurs, Jaunākais projektu vadītājs, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi