Transfertcenu korekciju piemērošana pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā - PVN) kontekstā pēdējos gados ir kļuvusi par nozīmīgu jautājumu savstarpēji saistītu uzņēmumu praksē. Īpaši aktuāla tā ir situācijās, kad saistīto uzņēmumu darījumu tirgus cenas tiek noteiktas ar tīrās peļņas metodi un kopējo peļņu no darījumiem, un saistītie uzņēmumi īsteno gada beigu koriģējošos maksājumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgi testētā saistītā uzņēmuma peļņa atbilst tirgus cenai saskaņā ar grupas transfertcenu politiku un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dokumentā „Transfertcenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionāliem komersantiem un nodokļu administrācijām”.
Latvijā šis jautājums ir skaidrots Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) 2026. gada 16. aprīlī publicētajā uzziņā. Savukārt ES līmenī būtiskus akcentus ir noteikusi Eiropas Savienības (turpmāk – ES) Tiesa lietā C‑726/23 Arcomet Towercranes (turpmāk – Arcomet lieta).
Lai gan abas pieejas konceptuāli atzīst ekonomiskās būtības prioritāti, atšķirīgs ir uzsvars un praktiskās sekas, it īpaši robežsituācijās starp peļņas izlīdzināšanu un pakalpojumu sniegšanu.
Uzziņas pieprasītājs ir speciālās ekonomiskās zonas uzņēmums, kura pamatdarbība ir detaļu ražošana pēc saistīto uzņēmumu pasūtījuma. 2025. gadā uzņēmums izrakstīja transfertcenu korekciju rēķinus saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, lai izlīdzinātu peļņas līmeni grupas ietvaros atbilstoši tirgus līmenim, tomēr bez konkrētu preču vai pakalpojumu sniegšanas un tāpēc lūdza VID skaidrojumu par pareizu nodokļu piemērošanu un šo ieņēmumu atspoguļošanu. Uzziņas galvenais uzsvars ir uz to, ka nodokļu administrācija vērtē darījuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu.
Arcomet lieta attiecas uz PVN piemērošanu darījumiem starp Rumānijas uzņēmumu SC Arcomet Towercranes SRL un tā Beļģijas mātes uzņēmumu Arcomet Service NV. Līgums paredzēja, ka, sabiedrības peļņai pārsniedzot noteiktu rentabilitāti, mātes uzņēmums izraksta rēķinu par virspeļņu ar PVN. Arcomet lietā uzņēmums uzskatīja, ka pietiek ar rēķinu, kamēr nodokļu iestāde pieprasīja pierādījumus par pakalpojumu reālu saņemšanu. Tiesa vērtēja gan rēķinu saturu, gan papildu attaisnojuma dokumentus, uzsverot, ka korekts rēķins ir obligāts priekšnoteikums atskaitījumam, bet administrācija drīkst samērīgi prasīt papildu pierādījumus un nedrīkst atteikt atskaitījumu tikai formālu trūkumu dēļ.
VID pieeja – uzsvars uz maksājuma un darījuma saiknes neesamību
Publicētajā uzziņā tiek atgādināts, ka transfertcenu korekcija pati par sevi nav automātiski uzskatāma par PVN objektu. VID skaidro, ka PVN ir piemērojams tikai tādā gadījumā, ja konkrēto maksājumu var tieši sasaistīt ar preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu un starp maksājumu un darījumu pastāv skaidri nosakāma tieša saikne. Proti, ir jāpastāv juridiskām attiecībām ar savstarpējiem pienākumiem, kur saņemtā atlīdzība ir uzskatāma par konkrētās preču piegādes vai pakalpojuma faktisko vērtību.
Ja transfertcenu korekcija kalpo tikai tam, lai sasniegtu noteiktu operatīvās peļņas normu, un rēķins par šādu korekciju nav saistīts ar konkrētu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, tad šāds maksājums nav uzskatāms par atlīdzību PVN izpratnē. Šādā situācijā korekcija ir tīri finanšu rezultāta jeb peļņas līmeņa izlīdzināšana. Attiecīgi maksājums atrodas ārpus PVN tvēruma, un tas nav apliekams ar PVN, kā arī nav iekļaujams PVN deklarācijā kā ar nodokli apliekams darījums.
Vienlaikus uzziņā norādīts, ka situācija ir atšķirīga, ja transfertcenu korekciju iespējams tieši sasaistīt ar konkrētu piegādi vai pakalpojumu. Ja korekcija būtībā ir agrāk veiktas preču piegādes vai pakalpojuma cenas koriģēšana, to var uzskatīt par ar PVN apliekamu, piemēram, papildus izrakstītu rēķinu, atlaidi vai piemaksu. Šādā gadījumā ir jāvērtē, vai sākotnējais darījums bija ar PVN apliekams, un attiecīgi jāveic PVN korekcijas - nodokļa summas palielinājums vai samazinājums atbilstoši sākotnējā darījuma raksturam.
Analizējot VID uzziņu un tās praktiskās sekas, iespējams iezīmēt Latvijas prakses riska zonu - problemātiska ir robeža starp peļņas korekciju un atlīdzību par pakalpojumu. Uzziņā aplūkota “ideāla” peļņas izlīdzināšanas situācija, kur korekcija nav saistīta ar konkrēti identificētu pakalpojumu. Savukārt realitātē grupas mātes sabiedrība var faktiski sniegt vadības, koordinācijas, mārketinga un citus centrālos pakalpojumus, bet grāmatvedībā šie pakalpojumi tiek atspoguļoti kā transfertcenu korekcija jeb tirgus līmeņa peļņas nodrošināšanas maksājumi. Ja šādos gadījumos formāli tiek izmantota transfertcenu korekcijas terminoloģija, bet ekonomiskā būtība ir pakalpojumu sniegšana, pastāv reāls risks, ka nodokļu administrācija pārvērtēs darījuma būtību un prasīs piemērot PVN, iespējams, ar nokavējuma naudu un soda sankcijām.
ES Tiesas pieeja – uzsvars uz faktisku pakalpojumu un dokumentētiem pienākumiem
Arcomet lieta savukārt papildina izpratni un skaidrāk definē robežšķirtni starp peļņas korekcijām transfertcenu noteikšanas vajadzībām un pakalpojumu sniegšanu PVN izpratnē. ES Tiesa lietā analizēja, vai transfertcenu korekciju ietvaros veiktie maksājumi starp mātes un meitas sabiedrību ir uzskatāmi par atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu PVN izpratnē. Tiesa konstatēja, ka starp pusēm pastāv tiesiskas attiecības, kurās mātes sabiedrība faktiski sniedz konkrētus pakalpojumus - stratēģisko un operatīvo vadību, plānošanu, sarunas ar piegādātājiem un klientiem, risku uzņemšanos, savukārt meitas sabiedrība saņem šo pakalpojumu ekonomisko labumu.
ES Tiesa secināja, ka šādā situācijā maksājumi, kas formāli noformēti kā transfertcenu korekcijas, pēc būtības ir atlīdzība par konkrētu pakalpojumu kopumu, nevis neitrāla peļņas pārdale. Fakts, ka atlīdzība aprēķināta ar tīrās peļņas metodi, nemaina darījuma ekonomisko būtību PVN nolūkos.
ES Tiesa, atbildot par attaisnoto dokumentu pieprasīšanu no nodokļu administrācijas, pievērsās pierādīšanas standartam priekšnodokļa atskaitīšanai atbilstoši PVN direktīvas 168. un 178. pantam. Tika atzīts, ka nodokļu administrācija drīkst pieprasīt papildu dokumentus ārpus rēķina, piemēram, līgumus, iekšējās politikas dokumentus, aprēķinus, funkciju un risku analīzes, ja tas ir nepieciešami un reizē samērīgi, lai pārliecinātos par pakalpojumu faktisku sniegšanu un izmantošanu ar PVN apliekamajos darījumos. Vienlaikus administrācijai nav tiesību prasīt pārmērīgu, tikai formālu dokumentu apjomu.
Līdz ar to spriedums nostiprina divus pamatprincipus, proti, transfertcenu korekcijas var būt ar PVN apliekami darījumi, ja tās atspoguļo reālus, dokumentētus pakalpojumus, un nodokļa maksātājam ir jānodrošina pietiekama, taču samērīga dokumentācija gan pakalpojumu esamībai, gan PVN atskaitīšanas tiesībām.
Atspoguļošana finanšu pārskatos
VID uzziņā tiek skaidrots, ka, ja transfertcenu korekcija nav atlīdzība par konkrētu pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādi, tā nav uzskatāma par neto apgrozījuma sastāvdaļu. Šādus maksājumus nevar interpretēt kā pamatdarbības ieņēmumus, jo tie neizriet no preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas klientiem, bet gan no peļņas līmeņa koriģēšanas grupas ietvaros saskaņā ar transfertcenu politiku. Līdz ar to šādas summas finanšu pārskatos ir uzrādāmas postenī “Pārējie saimnieciskās darbības ieņēmumi” vai attiecīgajā izdevumu postenī, ja korekcija samazina rezultātu.
Secinājums
ES Tiesas spriedums lietā Arcomet drīzāk ilustrē pretēju piemēru VID uzziņā aprakstītajai situācijai, vienlaikus apstiprinot to pašu pamatprincipu - izšķiroša nozīme ir darījuma ekonomiskajai būtībai un tiešai saiknei starp maksājumu un konkrētu darījumu.
Praksē tas nozīmē, ka transfertcenu korekciju PVN režīms ir atkarīgs no tā, kas patiesībā tiek darīts, nevis no tā, kā korekcija ir noformēta dokumentos. Ja korekcija kalpo vien peļņas līmeņa atbilstībai tirgus līmenim nodrošināšanai un nav pamata secināt, ka ir sniegti konkrēti, identificējami pakalpojumi vai ka korekcija ir atlīdzības daļa no skaidri identificējama darījuma vai darījumu kopuma, šāds maksājums ir ārpus PVN tvēruma. Savukārt, ja pastāv tiesiskas attiecības un tieša saikne starp sniegtiem pakalpojumiem vai piegādātajām precēm un saņemto samaksu starp pusēm, bet transfertcenu korekcija atspoguļo atlīdzību par šiem pakalpojumiem vai tās daļu, tā kļūst par darījumu PVN izpratnē un ir apliekama ar PVN.
Lai mazinātu PVN riskus saistībā ar transfertcenu korekcijām, uzņēmumiem būtiski ir skaidri nodalīt, kad runa ir par tīru peļņas izlīdzināšanu atbilstoši tirgus līmenim un kad par atlīdzību par pakalpojumiem. Ja grupas ietvaros tiek sniegti pakalpojumi, tiem jābūt korekti aprakstītiem līgumos, norādot pakalpojumu veidu, atlīdzības aprēķināšanas principus un saikni ar sniegto vērtību, necenšoties darījumus, kas pēc būtības atbilst pakalpojumu sniegšanai, atzīt kā transfertcenu korekciju.
Regulāra iekšējo norēķinu un dokumentācijas izvērtēšana palīdz savlaicīgi identificēt situācijas, kurās peļņas korekcijas faktiski maskē pakalpojumu sniegšanu.
Raksta autori:
Ivars Žīgurs, Jaunākais projektu vadītājs, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi
Viktorija Dudkina, Vecākā konsultante, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi