Administratīvās apgabaltiesas 2025. gada spriedums par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) atskaitīšanu saistībā ar vieglās automašīnas iegādi sniedz vairākas būtiskas atziņas nodokļu tiesību praksē. Spriedums ir nozīmīgs ne tikai konkrētās situācijas dēļ, bet arī plašāk – tas skaidri iezīmē robežu starp atļautu nodokļu plānošanu un aizliegtu nodokļu apiešanu, kā arī precizē, kā papildu aprīkojums ietekmē automašīnas kvalifikāciju kā reprezentatīvu.
Lietas būtība
Strīds radās par uzņēmuma tiesībām atskaitīt PVN par vieglās automašīnas iegādi, jo tās vērtība atrodas tuvu reprezentatīvā auto slieksnim.
Uzņēmums iegādājās automašīnu par cenu, kas nepārsniedza reprezentatīvā auto vērtību, taču papildus tika uzstādīts papildu aprīkojums – pretaizdzīšanas sistēma.
Konkrētajā gadījumā VID konstatējas, ka pievienotais drošības aprīkojums objektīvi palielināja automašīnas vērtību virs reprezentatīvā auto cenas sliekšņa, kā rezultātā automobilis tika kvalificēts kā reprezentatīvs, un VID atteica PVN atskaitīšanu par tā iegādi.
Pēc atteikuma saņemšanas uzņēmums demontēja papildu aprīkojumu un iesniedza precizētu PVN deklarāciju. VID tomēr uzskatīja, ka izšķirošs ir sākotnējais darījums. Savukārt uzņēmums norādīja, ka nodokļu sekas jāvērtē pēc faktiskajiem apstākļiem.
Lietas primārais jautājums bija par to, vai uzņēmums drīkst mainīt darījuma faktisko struktūru pēc nodokļu iestādes lēmuma saņemšanas un panākt sev labvēlīgākas nodokļu sekas.
Uzņēmuma tiesības strukturēt darījumus sev labvēlīgi
Viens no centrālajiem sprieduma aspektiem ir tiesas nostiprinātā atziņa par uzņēmuma tiesībām strukturēt savu saimniecisko darbību tā, lai samazinātu nodokļu slogu, ja vien šāda rīcība nepārsniedz likuma robežas un nav uzskatāma par fiktīvu vai mākslīgu darījumu.
Tiesa balstījās uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, uzsverot, ka uzņēmumam nav pienākuma izvēlēties sev fiskāli neizdevīgāko risinājumu. Uzņēmējdarbības brīvība ietver arī tiesības organizēt darījumus tā, lai uzņēmumam būtu pēc iespējas mazāks nodokļu slogs, ja vien darījumiem ir reāls ekonomiskais saturs.
Īpaši nozīmīga ir tiesas atziņa par uzņēmuma rīcību pēc nodokļu administrācijas lēmuma saņemšanas. Tiesa atzina, ka uzņēmumam ir tiesības pārskatīt savu sākotnējo darījuma struktūru, ja tas konstatē, ka izvēlētais modelis rada nelabvēlīgas nodokļu sekas. Šādā situācijā uzņēmums drīkst mainīt faktiskos apstākļus un izvēlēties citu, sev labvēlīgāku risinājumu.
Spriedums faktiski nostiprina svarīgu principu: nodokļu statuss nav “sods par kļūdu”. Ja uzņēmums sākotnēji nav apzinājies konkrētas rīcības nodokļu sekas, tam ir tiesības tās koriģēt, un nodokļu administrācijai šādas izmaiņas ir jāvērtē pēc jaunajiem faktiskajiem apstākļiem.
Aprīkojuma demontāža un reprezentatīvā auto robeža
Otrs būtiskais sprieduma aspekts ir saistīts ar papildu aprīkojuma ietekmi uz automašīnas nodokļu kvalifikāciju.
Tiesa atzina, ka konkrētais papildu aprīkojums nav nepieciešams automašīnas ekspluatācijai un nav tās pamatkomplektācijas sastāvdaļa. Līdz ar to uzņēmumam bija tiesības atteikties no šī uzlabojuma un turpināt automašīnas izmantošanu saimnieciskajā darbībā bez tā.
Vienlaikus spriedums nostiprina arī pretēju principu: ja papildu aprīkojums tiek uzstādīts, vai atjaunots, nodokļu sekas ir jāpārvērtē no jauna. Ja kopējā automašīnas vērtība pārsniedz reprezentatīvā auto slieksni, automobilis kļūst par reprezentatīvu un PVN atskaitīšana vairs nav pieļaujama.
Tādējādi izšķirošs ir nevis tas, kas automašīnai kādreiz bijis uzstādīts, bet gan tās faktiskais stāvoklis, uz kura pamata tiek vērtēta nodokļu piemērošana.
60 mēnešu periods un reprezentatīvā auto uzturēšanas izmaksas
Spriedums arī atgādina par būtisku aspektu – reprezentatīvā auto režīms ietekmē ne tikai iegādes brīdi, bet arī turpmākos piecus gadus.
Ja automobilis kvalificējas kā reprezentatīvs, tad priekšnodoklis pilnā apjomā nav atskaitāms arī par visām uzturēšanas izmaksām 60 mēnešu periodā, tostarp par remontu, apkopēm, degvielu, apdrošināšanu u.c.
Tas nozīmē, ka aprīkojuma uzstādīšana, piemēram, signalizācija, multimediju sistēma, salons u.c., kas liek pārsniegt reprezentatīvās vērtības slieksni, var radīt ilgtermiņa nodokļu sekas piecu gadu garumā.
Pēc pieciem gadiem uzņēmums vairs nav ierobežots PVN priekšnodokļa atskaitē par šāda auto degvielu, remontu un citām uzturēšanas izmaksām.
Praktiskā nozīme uzņēmumiem
Spriedumam ir būtiska praktiska nozīme visiem uzņēmumiem, kas iegādājas transportlīdzekļus tuvu reprezentatīvā auto robežai.
Tas skaidri parāda, ka:
- uzņēmums drīkst strukturēt darījumus sev izdevīgi – nodokļu optimizācija pati par sevi nav aizliegta;
- papildu aprīkojums var būt izšķirošs faktors reprezentatīvā auto kvalifikācijā;
- no automašīnas var demontēt papildu aprīkojumu, kas nav objektīvi nepieciešams tās pamatfunkciju nodrošināšanai, lai novērstu reprezentatīvā automobiļa statusa iestāšanos un līdz ar to izvairītos no pilnīga PVN priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežojuma.
Raksta autori:
Ivars Žīgurs, Jaunākais projektu vadītājs, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi
Daniels Helpejs, Konsultants, Nodokļu konsultāciju pakalpojumi